This post is also available in: Macedonian

Aco Šopov: Tuviba ir mūsu lielākā*

Nesen Latvija ciemojās makedoniešu dzejnieks ACO ŠOPOVS ar dzīvesbiedri Svetlanu. Tiekoties ar viņiem, mums izraisījās daudz sarunu un apceru, no kurām mēģināsim kādu daju, tā teikt, likt rakstos.

K. SKUJENIEKS. Kāpēc atbraucāt tik klusu un nemanāmi?
S. ŠOPOVA. Mūsu galvenais nolūks bija atpūsties un paārstēties. Turklāt gribējās paskatīties svešu zemi, saglabājot inkognito.

K. S. Un kā tas izdevās?
A. ŠOPOVS. Atpūtāmies labi, kaut arī bija vēss laiks; varbūt pat labāk, ka šeit nebija mums pierastā karstuma. Inkognito iznāca gan tikai daļējs. Izrādījās, ka manus dzejoļus latviešu tulkojumā pazīst gan oficiante, gan muzeja vadītāja, gan mani latviešu kolēģi. Izrādās, ka esmu atbraucis pie pazinām un draugiem.

K. S. Jūsu latviskajā izlasītē Ugunsmilestība bija pārstāvēta dzeja līdz 1970. gadam. Kā veicies pēc tam?
A. Š. Esmu izdevis vienu grãmatu «Melnās sievietes dziesma», kurā galvenokārt apkopoti Afrikas iespaidi. Dzejoli radusies laikā, kad man nācās strādāt par Dienvidslāvijas sūtni Senegālā.

K. S. Un droši vien vēl kaut kas ir padomā?
S. Š. Minētajai grāmatai Aco rakstīja dzejoļus ar Afrikas temām, bet ar Dienvidslāvijas nostalģiju, savukārt tagad ir otrādi. Grāmata gan nav vēl gluži pabeigta.

K. S. Afrika Dienvidslāvija, Dienvidslāvijā Afrika… Dzejnieka vieta ir, kā teikts jūsu tautasdziesmā, «terasē, ne debesis, ne uz zemes». Vai tā varētu sacīt?
S. Š. un A. Š. Var gan!

K. S. «Melnā saule», «Pelnos lūkotājs», «Ilgais uguns naciens» – jūsu dzeja nes sevi dzili dramatisku, pat traģisku ladinu. Pieļaujot, ka šajos motives ir personisks pārdzīvojums, tas tomēr neizsmel jūsu pasaules redzējumu. Starp jums un pasauli ir vēl kāda stihija. Kada?
A. Š. Manuprāt, tā i makedoniešu folklora un vēsture.

K. S. Soreiz gribētos uzdot jautājumu tieši Svetlanai Šopovai. Jūs, kā nācās uzzināt, esat literatūras pasniedzēja. Cik liels ir folkloras iespaids uz maķedoniešu literatūru?
S. Š. Ārkārtīgi liels. Mūsu literatūras faktiskā attīstība săkās tikai pēc kara, piecdesmitajos gados, šajā laikā arī izkristalizējās maķedoniešu näclja. Pirmajai dzejnieku paaudzei: Slavko Janevskim, Ganem Todorovskim, Blažem Koneskim, Aco Sopovam tautasdziesma blja galvenais avots gan tematikai, gan problemātikai, gan stilistikal. Nacionālā pasaules uztvere, ētiskie ideāli sakrita ar Pretošanās kustību, tautas varas dibināšanu Dienvidslāvijā, kultūras celtniecību un makedoniešu profesionālās literatūras veldošanu.

K. S. Spriežot kaut vai pēc starptautiskā dzejas festivala «Strugas vakari», kultūras celtnieciba risinās pat loti sekmīgi, «Strugas vakari ir nozimigs, Eiropas mēroga forums. Kā tas Jums izdevās?
A. Š. Sākumā neliela grupa maķedoniešu literātu: profesors Harlampije Polenakovičs, prozaiki Jovans Srezovskis ari pašlaik ir Strugas vakaru orgkomitejas direktors) un Koce Solunskis, dzejnieki Blaze Koneskis un es organizējām mūsu klasiku, folkloristu brāļu Dimitra un Konstantina Miladinovu, izdotā tautasdziesmu krājuma simtgadi 1962. gadā. Tas bija neliels, vietējas nozīmes pasākums; drīz kļuva tradicionāls, vispirms Dienvidslāvijas, pēc tam Eiropas un pasaules mélogā.

K. S. Maza pilsētiņa kļuva par dzejas Meku, pelnrušķīte kļuva par princesi. Kas jums palīdz organizēt tik vērienīgu pasākumu?
A. Š. Daļu līdzekļu dod Maķedonijas valdība, pastāv arī Strugas vakaru fonds, daudz palīdz ekonomiski specīgākie ražošanas uzņēmumi. Mēs taču visi darām kopīgu darbu: celam maķedoniešu literatūru un tās prestižu. Tagad ik gadus Strugā ar zelta vainagu krone gadskārtējo laureātu. Laureātu vidū ir Pablo Neruda, Bulats Okudžava, Fazils Hisni Daglardža, Rafaels Alberti, Leopolds Sedārs Sengors, Artūrs Lundkvists, Eudženio Montāle un daudzi citi.

K. S. Un neaizmirstiet, protams, arī maķedoniešu dzejniekus?
A. Š. Protams. Ik gadus tiek piešķirtas arī vairākas vietējās godalgas par labāko dzejas grāmatu, par labāko atdzejojumu (no un uz maķedoniešu valodu), par bērnu dzeju.

K. S. Mazliet par šiem jautājumiem mūs savā laikā apgaismoja Imants Auziņš. Taču Strugas vakari prasīt prasās pēc plašas un sikas apceres. Parunāsim vēl mazliet par makedoniešu literatūru kā tādu, jo Latvijā to nepazist. Svetlana, ko jūs varētu mums pastāstīt par źanriem, problēmām?
S. Š. Mēs jau minējām pirmo dzejnieku paaudzi. Tiesa, literatūra aizsākās jau pirms kara, bet daudzi tās pārstāvji gāja bojā karā. Šobrīd Aco un vina draugi jau ir savas literatūras patriarhi un klasiķi. Nākamā paaudze, tādi dzejnieki kā Radovans Pavlovskis un Bogumils Džuzels, visai cieši saistili ar lepriekšējo. Viņi attīsta, kon- kretizē un rafinē jau aizsākto tautas, dzimtenes un cilvēka temu. Trešā paaudze: Risto Lazarovs, Eftims Kletnikovs un Šopovs juniors, precīzāk Vladimirs Šopovs, jau jūtami atšķiras no divām iepriekšējām paaudzēm. Viņi meklē jaunu modeli un neapmierinās ar tradīciju. Kādi būs rezultāti, to redzēsim. Vispār, dzeja mums ir visstiprākais žanrs. Mums ir tādi interesanti prozaiki kā Živko Čingo un Jovans Srezovskis, bērnu rakstnieks Vidoje Podgorecs. Maķedoniešu prozas uzplaukums vēl ir priekšā. Dramaturģija mums nav sevišķi izcila, ir pāris populāru tautas lugu. Intensivi attīstās kritika ipaši dzejas laukā. Varētu nosaukt Dimitaru Mitrevu un Georgiju Stardelovu.

K. S. Raugoties no malas, daudzi makedoniešu literatūras attistibas celi atgādina latviešu literatūras vēsturi. 1952. gadā izdotā Blazes Koneska brošūra «Par makedoniešu literāro valodu” spēcīgi asociējas ar Juri Alunānu. Tiesa, citi laiki un citi templ! Starp citu, vai jums izdevās kaut cik iepazīties ar latviešu literatūru?
A. Š. Tikai kaut cik, tādēl par to spriest nevaru. Man šķiet, ka tā ir interesanta un pelnijusi, lai to iepazītu maķedoniešu lasītāji. Ipašu izbrīnu un patiku man izsauca latviešu tautasdziesma. Tä i negaidīta un filozofiski dziļa pasaule.
S. Š. Ļoti savdabīgas, gaišas metaforas un personificējumi, daudz humora.

K. S. Vai jūs vēlētos vēl atbraukt pie mums uz Latviju?
A. Š. Grūti pateikt un paredzēt, bet vēlētos gan. Katrā zi ņā pie iespējas atsūtīsim savus kolēģus, aizsāksim un turpināsim kultūru tuvināšanas darbu. Tuviba ir mūsu lielākā bagātība.

Atlika tikai novēlēt Aco un Svetlanai Šopoviem veselību, veiksmi, laimīgu atpakalcelu un pateikties par sarunām.
___________________
* Literatūra un māksla, 24.08.1978.