Par Acu Šopovu un viņa dzeju*

Aleksandrs Romaṇenko

Jau ilgākus gadus Ohridas ezera krastā gleznainās maķedoniešu pilsētiņās Strūgā un Ohridā pulcējas dzejnieki. Ar katru gadu to sabrauc arvien vairāk, ar katru gadu paplašinās dzejas ģeogrāfija tajās zemēs, no kurām dzejnieki ieradušies. Tagad, pēc vairāk nekā desmit gadiem, Strūgas vakari, kā nosaukti šie salidojumi, kļuvuši par unikālu starptautisku dzejas festivālu, bet pati Strūga par savdabīgu pasaules dzejas metropoli. Un vasaras beigās, kad pierimst karstums, kad Maķedonijas dārzos ienākas augli un tirgos parādās jaunais vīns, Strūgā pulcējas dzejnieki no visdažādākajiem kontinentiem, lai palasītu cits citam savas dzejas, parunātu par svarīgām mūsdienu problēmām, kas satrauc pasauli, un ari tādej, lai gluži vienkārši sapazītos.

Un gandrīz ik gadus Strūgas vakaros var sastapt atturīgu un paklusu cilvēku, kurš it kā iegājis sevī, kura deniņus jau biezi piebārstījis sirmums. Viņš ir kautrīgs un mazrunīgs. Pēdējos gados viņš raksta jūtami mazāk, taču katra jauna viņa grāmata izsauc dzīvu atbalsi ne tikai Maķedonijā, bet arī daudzās Eiropas valstīs, kuru valodās tulkota viņa dzeja Tas ir Aco Šopovs — viens no Strūgas vakaru autoriem un organizētājiem, to iedvesmotājs un ilggadīgs vadītājs Viņš ir viens no mūsdienu maķedoniešu dzejas skolotājiem, daudzu — tagad jau iestaigātu taku pirmatklājējs, akadēmiķis, autoritāte, bez kura dzejas nav vairs iespējams šodien runāt par visas Dienvidslāvijas dzeju. Viņš ir arī ievērojams šīs zemes valstsvīrs, augstāko partijas un sabiedrisko orgānu pārstāvis, ilgi vadījis visas valsts un savas republikas rakstnieku savienības. Viņš ir arī diplomāts, kurš reprezentē savu valsti talajā Āfrikas kontinentā.

Aco Šopovs pieder pie tās dzejnieku paaudzes, kuras jaunība pagājusi atbrīvošanas cīņās. Viņš dzimis 1923. gada decembrī Štipā, mazā pilsētiņā Maķedonijas austrumos. Jau ģimnāzijas gados viņš sasaistās ar komunistisko pagrīdi, mēģina savus spēkus dzejā. Astoņpadsmit gadu vecumā Sopovs aiziet partizānos, kur cīnās līdz uzvarai. Vēl kara laikā 1944. gada Belgradā, autoram pašam to nezinot, tika izdots viņa partizānu lirikas krājumiņš. (No tā. sekojot maķedoniešu izdevumu tradīcijai, šajā izlasē icķjauts Šopova dzejolis «Acis».)

Dabiskums, nepozešana, prasme smalki uztvert un niansēt izjūtas un noskaņas — tāda ir Sopova dzejas īpatnība.

1946. gadā kopā ar dzejnieku Slavko Janevski Šopovs publicē grāmatu «Jaunības ceļš», vēlāk pats atsevišķi — 1950. gadā «Grammosā» un «Ar mūsu rokām», 1952. gadā «Dzejoļi par mokām un prieku».

Taču patiesu savdabību Šopovs, daudz un intensīvi strādādams, sāk iegūt piecdesmito gadu beigās ar krājumiem «Saplūsti ar klusumu» (1955) un «Vējš atnes labu laiku» (1957). Tajos atspoguļojas dzejnieka saspringtie meklējumi un atradumi, padziļināts darbs ar vārdu un ritmu. (Tādēļ ar šī perioda dzejoļiem, arī respektējot Šopova maķedonisko izlašu tradicīu, mēs iesākam iepazīstināšanu ar dzejnieku.)

Šopova dzeja no grāmatas grāmatā kļūst ārēji mazāk efektīga, netradicionālāka, bez uzspēles un tajā pašā laikā daudz plašāka un smalkāka dzejisko instrumentu izvēlē. Acim redziguma, pēc lielākas iedziļināšanās pasaules sarežģītībā, sevi pašā. Šopova dzejas priekšplānā izceļas jaunrades problēmas, kuras dzejnieks skata it ka divas projekcijās, no diviem redzes punktiem, iekšejā un ārējā, t. i., šīs problēmas it kā uztver un reģistrē pats dzejnieks un tad tās pasniedz nezināmam, varbūt pat svešam lasītājam. No šejienes izriet, ja tā varētu sacīt, mokošā savaldīšanās un acīm redzamas rūpes nepalikt liekam, nevajadzīgam, nesaprastam. Seit arī skaidri un nežēlīgi izpaužas dzejnieka paša apzināta nepieciešamība sevi maksimāli izpaust, izsacīt visu, kas sasāpējis sirdī.

Taču patiesu savdabību Šopovs, daudz un intensīvi strādādams, sāk iegūt piecdesmito gadu beigās ar krājumiem «Saplūsti ar klusumu» (1955) un «Vējš atnes labu laiku» (1957). Tajos atspoguļojas dzejnieka saspringtie meklējumi un atradumi, padziļināts darbs ar vārdu un ritmu. (Tādēļ ar šī perioda dzejoļiem, arī respektējot Šopova maķedonisko izlašu tradicīu, mēs iesākam iepazīstināšanu ar dzejnieku.)

Šopova dzeja no grāmatas grāmatā kļūst ārēji mazāk efektīga, netradicionālāka, bez uzspēles un tajā pašā laikā daudz plašāka un smalkāka dzejisko instrumentu izvēlē. Acim redziguma, pēc lielākas iedziļināšanās pasaules sarežģītībā, sevi pašā. Šopova dzejas priekšplānā izceļas jaunrades problēmas, kuras dzejnieks skata it ka divas projekcijās, no diviem redzes punktiem, iekšejā un ārējā, t. i., šīs problēmas it kā uztver un reģistrē pats dzejnieks un tad tās pasniedz nezināmam, varbūt pat svešam lasītājam. No šejienes izriet, ja tā varētu sacīt, mokošā savaldīšanās un acīm redzamas rūpes nepalikt liekam, nevajadzīgam, nesaprastam. Seit arī skaidri un nežēlīgi izpaužas dzejnieka paša apzināta nepieciešamība sevi maksimāli izpaust, izsacīt visu, kas sasāpējis sirdī.

Taču tā nav ne tukša psiholoģizēšana, ne sīkmanīga rakņāšanās sevī. Pēc sava rakstura un poētiska temperamenta Šopovs stāv visai tālu no «tīrās mākslas».

«Dzejnieks ir sabiedriski aktīvs ar savu jaunradi šīvarda vistiešākajā nozīmē…» — tā dzejnieks formulējis savu radīšanas misiju. Atbilstoši tai viņš cenšas stāstīt par sevi, stāstīt kā liriķis, kuram klusums un vientulība ir it kā otrs sarunu biedrs, obligāts un interesants.

Ja tu sevī nes nepasakāmo,
kas tevi dedzina, kas tevi māc,
apglabā to visdziļākā klusumā,
klusums to pasacīs pats.

Aco Šopovs raksta par mīlestību, uzticību, ciešanām, draudzību, risina mūžsenās tēmas — cilvēksun pasaule, esības jēga, skaistums dzīvē.

Dzejas būtību Sopovs meklē cilvēkā, viņa sirdī, viņa sapņos, jo, autora vārdiem sakot, dzejnieks bez sapņa ir krasts bez jūras.

1963. gadā Šopovs laiž klajā krājumu «Neīstenība», kas iezīmē tālāku un dziļāku filozofiskas tēmas attīstību. Šājā grāmatā publicēti tādi viņa dzejas šedevri kā «Mana auguma lūgšanas», «Rēta», dzejoli par Ohridas ezeru un vēl citi. 1968. gadā iznācis neliels epizodiks Šopova satīrisko dzejoļu krājums «Juss-universums».

Pēdējā laikā parādījušies vairāki jauni krājumi, faktiski izlases, kur pārliecinoši summēts līdz šim padarītais darbs: «Izlase» (1968), «Zeltītais laika koks» (1909), «Pelnos lūkotājs» (1970).

Atsevišķas Aco Sopova grāmatas iznākušas slovēniski, ungāriski, serbiski un krieviski. Dažādās antoloģijās un publikācijās Sopovs tulkots ari itāliski, čehiski, poliski, vāciski, latviski un vēl citas valodās. Viņš pats lieliski atdzejojis Šekspīru, Kornelu, Rostānu, Krilovu, Bagricki.

Maķedoniešu dzejai, kura gadsimtiem ilgi ir bijusi atrauta no Eiropas literatūru vispārējā ce|a un kura tikai nēdējā gadu desmitā ieguvusi apstākļus brīvai attīstibai. Aco Šopova daiļrade paver skatu jaunā pasaulē, atklāj vel vienu veidolu tai varenībai un dižumam, ko mēs saucam par mūsu laikmetu.

* Sakārtojis Ugnus – mīlestiva: dzeja /Љубовта та огнот: избор /No makedoniešu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks. Sakartojis Aleksandr Romanenko. Riga: Liesma, 1974. 103 str.